Magdalēnas aizkustinošās vēstules: Bosch atklāts piespiedu darbs!

Magdalēnas aizkustinošās vēstules: Bosch atklāts piespiedu darbs!

Magdalēnai bija tikai 15 gadu, kad viņa ar ģimeni Otrā pasaules kara laikā tika izsūtīta no dzimtenes uz Štutgarti. Kā Štutgartes ziņas ziņo, ka viņai nācies veikt piespiedu darbu necilvēcīgos apstākļos Bosch pilsētā Feuerbahā. Viņi ierakstīja savus pārdzīvojumus aizkustinošā vēstulē, kas sniedz ieskatu šausmīgajos pārdzīvojumos, kas šajā laikā bija jāpārdzīvo daudzām sievietēm, vīriešiem un bērniem no Polijas, Ukrainas un Baltkrievijas.

Šie likteņi ir daļa no daudz lielāka stāsta. Otrā pasaules kara laikā vairāk nekā 20 miljoni cilvēku bija spiesti strādāt piespiedu darbā Vācijā, kas ir cieši saistīta ar ieroču nozari un totālo karu. Saskaņā ar to Vēzera kurjers Hamburgā notiekošā starptautiskā ceļojošā izstāde "Piespiedu darbs. Vācieši, piespiedu strādnieki un karš" pievēršas visai piespiedu darba vēsturei un tā sekām līdz pat pēc 1945. gada.

Piespiedu darba mehānismi

Sākot ar 1940. gadu, Vācijas Reihs bija spiests iesaukt vīriešus un sievietes no okupētajām valstīm, lai segtu darbaspēka trūkumu. Ārzemju strādnieki kļuva par Vācijas kara ekonomikas centrālo daļu. 1944. gada augustā vien Vācijas rūpniecībā strādāja seši miljoni civilo piespiedu strādnieku Federālā pilsoniskās izglītības aģentūra ziņots. Vairāk nekā trešdaļa no šiem piespiedu strādniekiem bija sievietes, kuras bieži cieta no brutāliem apstākļiem.

Dzīves apstākļi, kas bija jāiztur piespiedu strādniekiem, bija ārkārtīgi nestabili. Piemēram, cilvēki no Padomju Savienības un Polijas tika īpaši diskriminēti un bieži dzīvoja pārpildītās naktsmītnēs. Piespiedu darbs bija skaidra nacistu valsts rasistiskās sociālās kārtības sastāvdaļa. Rūpnieciskās ekspluatācijas alās piespiedu strādnieki bieži vien atrada tikai iespēju izdzīvot.

Ilgtermiņa sekas un piemiņas kultūra

Tikai gadu desmitus pēc kara beigām sāka apzināties un atzīt netaisnību pret piespiedu strādniekiem. Daudzi no viņiem cenšas atklāt savas sāpes un ciešanas atmiņas. Magdalēnai un citiem, piemēram, Kevinam Šmitam, kurš ir lasījis Magdalēnas vēstules un dokumentējis viņas personīgās perspektīvas, ir liela nozīme aizmirstības novēršanā.

Hamburgas izstādē ir apskatāmas vairāk nekā 450 fotogrāfijas un 500 dokumenti, no kuriem daudzi ir publiski izstādīti pirmo reizi. Atcerēties šo tumšo laiku ir svarīgi ne tikai upuriem, bet arī sabiedrībai kopumā. Jo tikai izprotot pagātni, mēs varam nodrošināt, lai šādas zvērības nekad neatkārtotos.

Cīņa par kompensācijām un atzinību piespiedu strādniekiem vēl šodien nav beigusies. Fonds “Atmiņa, atbildība un nākotne” 1,7 miljoniem izdzīvojušo ir izmaksājis vairāk nekā 4,7 miljardus eiro, taču diskusijas par pagātni turpinās.